Ķasts Puodžuks: 2026. gada sezonas kopsavilkums un «Lokomotīves» plāni
- SK Lokomotīve, foto: R.Rubenis
- 18.11.2026 13:01
Liela intervija ar mūsu komandas treneri.
Debija trenera amatā
Ķasts, 2026. gada sezona tev bija pirmā «Lokomotīves» trenera amatā. Kā tu pats vērtē šo debiju? Cik lielā mērā trenera darbs atbilda tam, kādu tu to biji iztēlojies?
Šo sezonu vērtēju kā milzīgu pieredzi un labu skolu. Bija gan lieliskas sacīkstes, gan brīži, kad pietrūka sīkumu, taču pirmajā gadā tas ir normāls darba process. Darba izrādījās pat vairāk, nekā biju iedomājies.
Tu daudzus gadus pavadīji spīdvejā kā braucējs. Kas bija visgrūtākais, pārejot otrā pusē — no paša startiem uz atbildību par visas komandas rezultātu?
Visgrūtākā ir bezspēcības sajūta pie trases apmales. Kad pats sēdi uz moča, viss ir atkarīgs tikai no tevis. Trenera lomā vari ieteikt trajektoriju vai motocikla regulējumus, taču trasē dodas puiši.
Kas bija grūtāk — pieņemt lēmumus tieši sacīkšu laikā vai strādāt ar braucējiem starp sacensībām, sagatavot viņus un psiholoģiski atbalstīt?
Grūtāk ir pieņemt lēmumus sacīkšu laikā, īpaši par taktiskajām maiņām, kad pārdomām ir burtiski pāris minūšu, bet kļūdas cena ir ļoti augsta. Arī psiholoģiskais darbs starp sacīkstēm ir svarīgs, taču mierīgā gaisotnē ir vieglāk atrast īstos vārdus. Cīņas karstumā visu izšķir vēss prāts un intuīcija.
Cik veiksmīgi tev izdevās izveidot attiecības ar komandu? Galu galā vēl salīdzinoši nesen daudzi pašreizējie braucēji bija tavi komandas biedri trasē.
Ar to problēmu nebija, gluži pretēji — kopīgā iepriekšējā pieredze pat palīdzēja. Mēs viens otru labi pazīstam, mūsu starpā valda savstarpēja cieņa un uzticēšanās. Ārpus trases varam draudzīgi aprunāties, taču boksos un treniņos ir skaidra pakļautība un kopīgs mērķis.
Sezonas rezultāti un neizmantotā iespēja iekļūt izslēgšanas spēlēs
Pirms čempionāta sākuma kluba vadība izvirzīja ambiciozu mērķi — cīnīties par uzvaru līgā. Rezultātā palikām piektajā vietā, tikai viena punkta attālumā no izslēgšanas spēlēm. Kā tu vērtē šo rezultātu — kā neveiksmi vai kā pamatu turpmākai izaugsmei?
Sportiskais rezultāts, protams, rada nelielu vilšanos, jo mērķis bija vismaz iekļūt izslēgšanas spēlēs, un visā sezonā pietrūka burtiski viena brauciena. Pirmajai sezonai jaunajā formātā tas drīzāk ir solis uz priekšu un izpratne par to, kur tieši mums jāpieliek, lai nākamgad sasniegtu savu mērķi.
Sezonas sākums bija sarežģīts — pirmajās trijās tikšanās reizēs izcīnīts tikai viens punkts. Kādi, tavuprāt, bija galvenie šāda sākuma iemesli?
Sakrita vairāki apstākļi, taču galvenais iemesls bija nepietiekama braukšanas prakse un laika trūkums, lai saspēlētos. Pavasarī laikapstākļi ne vienmēr ļāva normāli trenēties mājās, turklāt mums vajadzēja laiku, lai atrastu optimālos braucēju pārus un saprastu, kādā formā katrs ir. Sezonas vidū braucām jau pavisam citādi, taču sākumā zaudētie punkti galu galā izšķīra mūsu neiekļūšanu labāko četriniekā.
Droši vien katram trenerim ir sacīkstes, pie kurām viņš domās atgriežas pēc čempionāta beigām. Kuru šīs sezonas tikšanos tu vēlētos aizvadīt vēlreiz, un ko darītu citādi?
Laikam tomēr sezonas pirmās sacīkstes pret līgas debitanti no Sventohlovices. Pat prātā neienāca, ka mēs varētu zaudēt. Visticamāk, savu lomu nospēlēja nepietiekama gatavība sezonai. Esmu pārliecināts, ka čempionāta vidū rezultāts būtu pavisam citāds!
2026. gadā «Lokomotīve» zaudēja daudz punktu savā trasē: neizšķirts pret Gdaņsku, zaudējumi Gņezno un Landshūtes komandām. Kāpēc mājas trase ne vienmēr kļuva par mūsu priekšrocību?
Mūsu Daugavpils trase ir specifiska, taču tagad visu komandu tehnika ir tādā līmenī, ka pretinieki ātri atrod piemērotus regulējumus arī izbraukumā. Rezultātu sacīkstēs pret Gdaņsku uzskatu par likumsakarīgu. Savukārt tikšanās reizēs ar Gņezno un Landshūti katrā no tām viens no līderiem neizcīnīja sev ierasto punktu skaitu — tā arī sanāca tāds rezultāts.
Tajā pašā laikā komanda spēja izcīnīt divas svarīgas uzvaras izbraukumā — Gņezno un Krakovā. Īpaši atmiņā palika sacīkstes Gņezno, kur izdevās lauzt tikšanās gaitu. Kas toreiz nostrādāja?
Gņezno nostrādāja raksturs. Mēs nesalūzām, kad bijām iedzinējos, bet īstajā brīdī pamanījām, kā sāk mainīties trase, un atradām pareizos regulējumus. Turklāt lieliski nostrādāja taktiskās maiņas un komandas braukšana pāros — puiši piesedza cits citu un neatdeva pozīcijas pēdējos metros. Šī uzvara deva komandai milzīgu pārliecību, ka varam uzvarēt jebkur.
Sezonas otrajā pusē «Lokomotīve» ievērojami progresēja. Kas mainījās salīdzinājumā ar čempionāta sākumu? Vai tas bija treneru darba, braucēju sportiskās formas uzlabošanās rezultāts, vai arī komanda vienkārši atrada savu ritmu?
Te nostrādāja viss kopā. Pirmkārt, braucēji ieguva sacensību praksi un tika skaidrībā ar tehniku. Otrkārt, mēs ar treneru štābu jau labāk sapratām katra iespējas konkrētās situācijās un pārstājām nemitīgi mainīt sastāvu. Komanda atrada savu ritmu, pazuda liekais sezonas sākuma saspringums — puiši vienkārši sāka darīt savu darbu ar maksimālu atdevi.
Darbs ar sastāvu un atsevišķiem braucējiem
Davids Bellego kļuva par neapšaubāmu komandas līderi, 12 sacīkstēs izcīnot 134 punktus un 10 bonuspunktus. Vai viņš attaisnoja treneru štāba cerības, un cik nozīmīga bija viņa loma ne tikai trasē, bet arī komandā?
Davids pilnībā attaisnoja cerības. Vidēji vairāk nekā 11 punkti sacīkstēs — tas ir līgas augstākā līmeņa līdera sniegums, uz kuru vienmēr var paļauties izšķirošajos 14. un 15. braucienos. Taču ne mazāk svarīga ir viņa loma slēgtajā parkā: viņš ir īsts profesionālis, vienmēr dalījās ar regulējumiem un deva padomus jaunajiem braucējiem. Man kā iesācējam trenerim šāds pieredzējis sportists boksos bija milzīgs atbalsts.
Jevgeņijs Kostigovs un Daniils Kolodinskis kopumā rādīja cienījamus rezultātus, taču ne vienmēr brauca stabili. Kā tu vērtē viņu sezonu? Kā, tavuprāt, katram no viņiem pietrūka?
Abi aizvadīja nebūt ne sliktu, bet darba pilnu sezonu un ne reizi vien izglāba mums svarīgus braucienus, tomēr viņiem tiešām pietrūka stabilitātes. Žeņu reizēm pievīla tehnika, un nācās tērēt spēkus, lai lauztos uz priekšu. Daniilam Kolodinskim pēc lieliskā sākuma, iespējams, lika par sevi manīt Zviedrijā gūtā trauma, pēc kuras viņam bija grūti atgūties.
Oļegs Mihailovs piedalījās visās 12 sacīkstēs, tomēr viņa rezultāti bija nevienmērīgi. Kā tu vērtē viņa progresu, un kas viņam jāuzlabo, lai kļūtu par vienu no komandas līderiem?
Oļegs aizvadīja visu sezonu bez aizstāšanas, un tas jau ir uzticēšanās apliecinājums. Redzams, ka viņš ir progresējis ātrumā un cīņassparā, taču arī viņam pietrūkst stabilitātes — viņš var skaisti uzvarēt pretinieku līderus, bet nākamajā braucienā zaudēt punktus. Lai kļūtu par pilntiesīgu komandas līderi, viņam jāsasniedz lielāka stabilitāte.
Sezonas laikā U24 pozīcijā startēja Drū Kemps, Esbens Hjerrilds un Ņikita Kauliņš. Cik grūti bija noteikt optimālo variantu? Vai uzskati, ka tieši šī pozīcija kļuva par vienu no komandas problēmām?
Es tā neteiktu. Kemps neattaisnoja mūsu cerības, Ņikitam vienkārši pietrūka pieredzes un pārliecības, savukārt Esbens savas sacīkstes aizvadīja ļoti labi: parādīja raksturu un atveda komandai ļoti vajadzīgus punktus.
Junioru pozīcijās brauca Damirs Fiļimonovs un Emīls Rimicāns, iespēju saņēma arī jaunais Dmitrijs Reuka. Cik apmierināts esi ar viņu attīstību? Kurš no jaunajiem braucējiem tevi pārsteidza visvairāk?
Damirs mani ļoti sarūgtināja, es uz viņu ļoti cerēju. Rimicāns parādīja labu progresu un cīņassparu, savukārt jaunajam Dmitrijam Reukam pirmie starti līgā kļuva par nenovērtējamu skolu. Puišiem ir potenciāls, galvenais — nesamazināt tempu.
Sezonas sākumā klubs runāja par lielu konkurenci par vietu sastāvā. Cik lielā mērā šo principu izdevās īstenot praksē? Vai tev vienmēr bija reālas izvēles iespējas, veidojot komandas sastāvu?
Uz papīra mūsu sastāvs patiešām bija labs, taču praksē tas ne vienmēr darbojās. Spīdvejā visu ātri koriģē traumas, kritieni, tehniskas problēmas un saspringts sacensību kalendārs citās līgās.
Trenera lēmumi un personīgā atbildība
Spīdvejā trenerim lēmumi jāpieņem dažu minūšu laikā — jāmaina braucēju izvietojums, jāizmanto rezerves, jāizvēlas taktika. Cik pārliecināts par sevi juties šādās situācijās savā pirmajā sezonā?
Pirmajās sacīkstēs, protams, bija zināms satraukums — viena lieta ir pašam piedalīties braucienā, bet pavisam cita — divu minūšu laikā izrēķināt visus iespējamos maiņu un izvietojuma variantus. Taču līdz sezonas vidum parādījās pārliecība. Palīdzēja paša braucēja pieredze: tu no iekšienes jūti, kā mainās celiņš, kurš no puišiem pašlaik ir uz viļņa un kuram vajadzīga pauze.
Cik brīvs tu biji lēmumu pieņemšanā par sastāvu un taktiku? Kā veidojās sadarbība ar Nikolaju Kokinu un kluba vadību?
Man bija pilnīga rīcības brīvība attiecībā uz sastāvu, maiņām un taktiku sacīkšu laikā — neviens nestāvēja aiz muguras un nesasaistīja rokas. Ar Nikolaju Kokinu mums ir lieliska savstarpējā sapratne: viņa milzīgā pieredze vienmēr bija līdzās, mēs varējām apspriest kādas nianses pirms vai pēc sacīkstēm, taču galīgais lēmums vienmēr palika manā ziņā. Arī no kluba vadības puses bija pilnīgs atbalsts un uzticēšanās, kas debijas gadā ļoti palīdzēja.
Kā tu domā, kā komandai visvairāk pietrūka izšķirošajos brīžos — ātruma, tehniskās sagatavotības, pārliecības vai komandas rakstura?
Rakstura puišiem noteikti pietika — to pierādīja mūsu atspēlēšanās un uzvaras pār spēcīgiem pretiniekiem. Izšķirošajos brīžos mums pietrūka tieši vēsa prāta un stabilitātes.
Jaunieši un kluba attīstība
Viens no uzdevumiem, stājoties trenera amatā, bija ne tikai darbs ar pamatsastāvu, bet arī jauno sportistu sagatavošana. Ko šajā virzienā izdevās paveikt pirmajā gadā?
Domāju, ka rezultāts ir acīmredzams: puiši ir ievērojami progresējuši un kļuvuši daudz pārliecinātāki par sevi.
Cik gatavi jaunie braucēji ir Polijas līgas prasībām? Kas šobrīd ir galvenais šķērslis viņu attīstībai — sacensību prakses, tehnikas, pieredzes trūkums vai kas cits?
Polijas līga ir ļoti augsts un skarbs līmenis, tur neviens nedod atlaides vecuma dēļ. Mūsu puišu galvenā problēma šodien ir nepietiekama pieredze spēcīgā konkurencē. Mājās treniņos viņi var braukt ātri, taču oficiālās sacīkstēs, kad kopā ar tevi līkumā iebrauc trīs pieredzējuši pretinieki, viss ir citādi. Jūtama arī budžeta un tehnikas līmeņa atšķirība — Polijā jaunajiem braucējiem nereti jau ir augstākās klases motori un vesela mehāniķu komanda, bet mūsu puišiem tas jākompensē ar raksturu un centību.
Kā bijušais braucējs tu labi zini, cik svarīgi ir laikus saņemt iespēju sevi pierādīt. Kā atrodi līdzsvaru starp nepieciešamību sasniegt komandas rezultātu un vēlmi dot vairāk braucienu jaunajiem sportistiem?
Tā ir viena no sarežģītākajām trenera dilemmām. Ja sacīkstēs rezultāts ir ļoti līdzīgs un uz spēles ir punkti turnīra tabulā, es, protams, izvēlēšos pieredzējušāku un stabilāku braucēju — komandas rezultāts vienmēr ir pirmajā vietā. Taču, tiklīdz rodas iespēja, kad jaunais braucējs var doties trasē bez milzīga riska komandas rezultātam, es vienmēr cenšos viņam dot šo braucienu. Bez īstas cīņas spiediena apstākļos viņi nekad neizaugs, tāpēc šī robeža nepārtraukti jāizjūt.
2027. gada sezona un komandas nākotne
Jau zināms, ka nākamajā sezonā «Lokomotīvē» turpinās startēt Davids Bellego, bet sastāvu papildinās Adams Eliss un Džeimss Pīrsons. Kā tu vērtē šīs pārmaiņas? Kādas aizvadītās sezonas problēmas tām būtu jāpalīdz atrisināt?
Tas ir ļoti mērķtiecīgs un spēcīgs pastiprinājums. Saglabāt Davidu Bellego bija izšķiroši svarīgi — ap viņu veidojas komandas kodols un stabilitāte līdera pozīcijā. Pieredzējušā Adama Elisa pievienošanās dos mums papildu spēku līderu grupā un mazinās spiedienu uz Davidu izšķirošajos braucienos, īpaši izbraukumā. Savukārt Džeimsam Pīrsonam vajadzētu atrisināt to pašu problemātisko U24 pozīcijas jautājumu. Ar šādu sastāvu komandas dziļums un līdzsvars kļūs ievērojami labāks.
Kas, tavuprāt, jāmaina komandas sagatavošanā nākamajam čempionātam, lai neatkārtotos neveiksmīgais 2026. gada sezonas sākums?
Galvenā mācība no iepriekšējā sezonas sākuma — čempionātā mums jāienāk jau pilnā kaujas gatavībā, nevis jāuzņem forma pirmo kārtu laikā. Ja pavasara laikapstākļi Daugavpilī atkal neļaus agri izbraukt savā trasē, būs jāplāno agrākas treniņnometnes un pārbaudes sacīkstes dienvidos vai Polijā. Turklāt svarīgi jau iepriekš aizvadīt pāris kontrolsacīkstes optimālajā sastāvā, lai noslīpētu sadarbību pāros un atrisinātu visus tehniskos jautājumus pirms pirmā oficiālā brauciena.
Vai pēc pirmā gada trenera darbā ir mainījies tavs priekšstats par to, kādai jābūt veiksmīgai komandai? Kādu «Lokomotīvi» tu vēlētos redzēt nākamajā sezonā?
Pirmais gads apstiprināja galveno: mūsdienu spīdvejā uzvar nevis viens superzvaigznes līderis, bet gan līdzvērtīga komanda, kurā ikviens spēj piesegt partneri. Nākamajā sezonā vēlos redzēt «Lokomotīvi» stabilāku, sportiski niknāku un aukstasinīgāku sacīkšu izskaņā. Komandu, kura neatdod savus punktus mājās un pārliecinoši izcīna vajadzīgo izbraukumā. Mums ir viss nepieciešamais, lai spertu nākamo soli un pārliecinoši iekļūtu izslēgšanas spēlēs.
Personīgais kopsavilkums un vēstījums līdzjutējiem
Ja tev būtu iespēja atgriezties gadu atpakaļ un dot sev vienu padomu pirms trenera karjeras sākuma, ko tu teiktu?
Es sev teiktu: «Mazāk nervozē par lietām, kuras nevari kontrolēt, un vairāk uzticies savai intuīcijai.» Sākumā gribas izrēķināt pilnīgi visu uzreiz, taču spīdvejs ir neparedzams. Trenera vēss prāts un miers slēgtajā parkā braucējiem nodod daudz vairāk nekā jebkādi skaļi norādījumi.
Kurš sezonas brīdis tev sagādāja visspēcīgākās pozitīvās emocijas jau nevis kā braucējam, bet tieši kā trenerim?
Viennozīmīgi — mūsu uzvara izbraukumā Gņezno. Kad komanda sacīkšu gaitā zaudē, bet pēc tam ar precīzām taktiskajām maiņām, regulējumiem un komandas cīņu pāros lauž sacīkšu gaitu un pēdējos braucienos izrauj uzvaru — tās ir ne ar ko nesalīdzināmas sajūtas. Kā treneris tajā brīdī saproti, ka viss ir salicies pa vietām un tavi lēmumi ir nostrādājuši.
Kas tev personīgi būs galvenais veiksmīgas 2027. gada sezonas kritērijs?
Pirmais un obligātais solis — pārliecinoši iekļūt izslēgšanas spēlēs, neskatoties uz konkurentiem un nerēķinot vienu vai divus punktus regulārās sezonas beigās. Bet pēc tam — reāla cīņa par vietu finālā. Taču man kā trenerim ne mazāk svarīgi ir redzēt mūsu vietējo audzēkņu progresu, lai viņi kļūtu par pilntiesīgiem komandas līderiem.
Un noslēgumā — ko tu vēlētos pateikt «Lokomotīves» līdzjutējiem, kuri atbalstīja komandu visas sezonas garumā, neraugoties uz sarežģītajiem rezultātiem?
Milzīgs paldies ikvienam, kurš nāca uz stadionu Daugavpilī, devās mums līdzi izbraukumos un juta līdzi pie ekrāniem. Jūsu atbalstu jūtam vienmēr! Daugavpilī ir labākie līdzjutēji, kuri patiešām saprot spīdveju. Mēs darīsim visu, lai jaunajā sezonā iepriecinātu jūs ar spilgtām uzvarām un atgrieztu lielo spīdveju izslēgšanas spēlēs!
